Nerakstās

Es nevaru neko izdarīt. Es gribu ar tevi elpot dūmu mutuļus. Tu man atgādināji bulli, kad pūti gaisu caur degunu. Nupat atcerējos. Man atkal nāca smiekli. Vēlos, lai tu noformē manus dokumentus, lai padari darbus manā vietā. Kaut tev laikam nav datora. Protams, tas ir tikai iemesls.
Es negribētu būtu sava pielūktā Salvadora Dali glezna. Negribu, lai mani izkārnijumi simbolizētu kādas skaistas lietas.
Man nerakstās, kas jāraksta. Domas haotiskas . Bet šodien tik ļoti nesāp sirds un ir ko elpot.
Šodien es baudīšu konfortu. Pajāt man. Gribu, lai nāc man līdzi.
Kopā sēžot ar tevi uz smirdīgiem soliem, kad braucām pāri tiltam jutos kā septītajā klasē. Laikam nozīmē vairāk nekā man likās.
Rīt es skaistīšu Ojāra Vācieša dzejoli par tautas kalpu.
Es esmu pārāk konkrēta.
Es tomēr ļoti negribu, lai tu uzzini par šo visu. Es gribu palikt iedomīga tavās acīs, un protams palikt mīļa un smieklīga.
Agdievs, tas atstāj pārāk lielu iespaidu uz manām darba spējām.
Es esmu atrauga mākslas priekšā. Es tikai citēju, varbūt, intepretēju.
Mūsu vairs nav. Nav par ko runāt. Tu stāsti muļķīgas atblāzmas no bijušā. Un man neceļas roka atbildēt.
Uz rinķi maita iet. Uz rinķi.
Es cienu padevību, raganas un gejus. Es neesmu nekas no iepriekšminētā. Latvija ir mana dzimtene. Mamma nepērk mandarīnus, jo mājās esot āboli. Es esmu jukusi un dzīvoju ar jukušajiem. Šonakt kāds aiz sienas skaļi krāca. Un ja izlasa? Ja paņem un saprot? Nesapratīs. Nākošnedēļ es pati nesapratīšu.
Un nav jau ar svarīgi. Nav, ne pa visam.
Varbūt es apnikšu.
Mana mamma adīs tev rozā cimdiņus uz Ziemassvētkiem. Tev patika šī doma. Tā ir tava ideja.
Es neesmu tik racionāla cik vēlētos.