iespējams.

Iespējams, mana dvēsele nav kaijas dvēsele un es tavas rokas skūpstu nepareizā laikā. Iespējams, mana krāsa nav pelēka krāsa un jūra mani neuzrunā ziemā. Iespējams, man bail no košuma, no siltuma un sevis, jo savu pieminekli izkalt akmenī ir salīdzinoši vieglāk, nekā atrast sevi līdzcilvēkos un viņu priekā.

Stāsts.

Man patīk kaijas, zivju ķeskas rijot tās nekļūst par kripatu pelēkākas.
Es Tev varētu izstāstīt stāstu par mājām, celtām pēc vīrieša un sievietes formām, iepretīm viena otrai. Es zem viņām smēķēju kafijas cigaretes no kurām man nepaliek slikti, apbrīnoju, ka ir cilvēki, kas dzīvo, sievietes gurnos, vīrieša plecos, dzīvos stāstos un lietās ar sirdi.
Es gribu būt vējšs. Vējšs pie jūras un sasilušas smiltis. Es gribu būt mirklis, kurš piepilda telpu. Kam piemīt sava noteikta smarža. Kas nesadeg ikdienas steigā un nevajadzīgos darbos. Es gribu būt mirklis, ko cilvēki ar fotogrāfisku precizitāti saglabā savā atmiņā. Kā zāles smaržu pēc pļaujas, kā jūras sāli uz ādas. Kā slapjus vai sasilušus akmeņus.
Ar mums runā tie cilvēki, ar ko mums ir vērts runāt un reizēm atkārtoti. Ar mums notiek tās lietas, kam ir jānotiek. Un reizēm atkārtoti. No mums aiziet tie cilvēki, kuriem ir jāaiziet un mēs aiziejam no tiem cilvēkiem no kuriem mums ir jāaiziet. Un reizēm atkārtoti.
Un mans augums nav instruments. Es Tev nebūšu ne arfa, ne čells, ne ērģeles. Un man vienalga, kādus stāstus Tu caur mani stāsti. Un piedodiet man manas ambīcijas, manas bailes, manas kaislības. Līdz dvēselei ir jāiet basām kājām un bez kosmētikas.

Tie palagi

Kam nebūs grēku atdzī, tas dzīvos laimīgs. neviens nav solījis. varbūt vajadzētu, vajadzētu vairāk piespiesties, atrauties. vajadzētu piedod, sev.
Nu paņem tās blondās matu šķipsnas, aizver savas acis un neliec man iekšēji asiņot un pāvērsties strutās.
Tev ir lielākas acis nekā man sākumā likās, gludāka āda.
Es gribu savu vietu. Nevis savus cilvēkus. Man telpa ir svarīgāka par laiku. Man tumsu gribas un siltumu. Nopūstas sveces smaržu palagos.

Es biju anatomijas muzejā, redzēju maziņus bērniņus placentā.


Un neļķes no čigāniem pirktās
Tavas asaras manos lina svārkos
Ņem apsien manu lakatu
Ap saviem ievainotajiem un izsmietajiem gurniem

Man apnicis klausīties vaimanās
Es negaidīšu nākošo dzīvi
Lai kā kaķis dzīvotu ar tevi jumta istabās

Novēliet man labu laiku
Sauli un siltu lietu kad raganas dzimst.
Jūsus pašus man nevajag.



Kur pavasaris, kur silts rudens?
No kā esmu gatava atteikties, lai būtu laimīga.

Izsmēķēt cigareti pie dīķa, kurā zelkši pārojas. vemt purpursarkanu biešu zupu un vākt gulbju mēslus. Piedod, es izvilku beiktu gulbi no krūma. un man nebija žēl.

Man nepietrūkst vasaras un tavas uzraudzošās uzmanības.
Man nepietrūkst tas, ka man tevis nepietrūkt.