iespējams.

Iespējams, mana dvēsele nav kaijas dvēsele un es tavas rokas skūpstu nepareizā laikā. Iespējams, mana krāsa nav pelēka krāsa un jūra mani neuzrunā ziemā. Iespējams, man bail no košuma, no siltuma un sevis, jo savu pieminekli izkalt akmenī ir salīdzinoši vieglāk, nekā atrast sevi līdzcilvēkos un viņu priekā.

Stāsts.

Man patīk kaijas, zivju ķeskas rijot tās nekļūst par kripatu pelēkākas.
Es Tev varētu izstāstīt stāstu par mājām, celtām pēc vīrieša un sievietes formām, iepretīm viena otrai. Es zem viņām smēķēju kafijas cigaretes no kurām man nepaliek slikti, apbrīnoju, ka ir cilvēki, kas dzīvo, sievietes gurnos, vīrieša plecos, dzīvos stāstos un lietās ar sirdi.
Es gribu būt vējšs. Vējšs pie jūras un sasilušas smiltis. Es gribu būt mirklis, kurš piepilda telpu. Kam piemīt sava noteikta smarža. Kas nesadeg ikdienas steigā un nevajadzīgos darbos. Es gribu būt mirklis, ko cilvēki ar fotogrāfisku precizitāti saglabā savā atmiņā. Kā zāles smaržu pēc pļaujas, kā jūras sāli uz ādas. Kā slapjus vai sasilušus akmeņus.
Ar mums runā tie cilvēki, ar ko mums ir vērts runāt un reizēm atkārtoti. Ar mums notiek tās lietas, kam ir jānotiek. Un reizēm atkārtoti. No mums aiziet tie cilvēki, kuriem ir jāaiziet un mēs aiziejam no tiem cilvēkiem no kuriem mums ir jāaiziet. Un reizēm atkārtoti.
Un mans augums nav instruments. Es Tev nebūšu ne arfa, ne čells, ne ērģeles. Un man vienalga, kādus stāstus Tu caur mani stāsti. Un piedodiet man manas ambīcijas, manas bailes, manas kaislības. Līdz dvēselei ir jāiet basām kājām un bez kosmētikas.