Tie palagi

Kam nebūs grēku atdzī, tas dzīvos laimīgs. neviens nav solījis. varbūt vajadzētu, vajadzētu vairāk piespiesties, atrauties. vajadzētu piedod, sev.
Nu paņem tās blondās matu šķipsnas, aizver savas acis un neliec man iekšēji asiņot un pāvērsties strutās.
Tev ir lielākas acis nekā man sākumā likās, gludāka āda.
Es gribu savu vietu. Nevis savus cilvēkus. Man telpa ir svarīgāka par laiku. Man tumsu gribas un siltumu. Nopūstas sveces smaržu palagos.

Es biju anatomijas muzejā, redzēju maziņus bērniņus placentā.


Un neļķes no čigāniem pirktās
Tavas asaras manos lina svārkos
Ņem apsien manu lakatu
Ap saviem ievainotajiem un izsmietajiem gurniem

Man apnicis klausīties vaimanās
Es negaidīšu nākošo dzīvi
Lai kā kaķis dzīvotu ar tevi jumta istabās

Novēliet man labu laiku
Sauli un siltu lietu kad raganas dzimst.
Jūsus pašus man nevajag.



Kur pavasaris, kur silts rudens?
No kā esmu gatava atteikties, lai būtu laimīga.

Izsmēķēt cigareti pie dīķa, kurā zelkši pārojas. vemt purpursarkanu biešu zupu un vākt gulbju mēslus. Piedod, es izvilku beiktu gulbi no krūma. un man nebija žēl.

Man nepietrūkst vasaras un tavas uzraudzošās uzmanības.
Man nepietrūkst tas, ka man tevis nepietrūkt.