Atlaist vienu emociju. Citu nogalēt, apslāpēt, nievāt, sist, plēst'. Tu runā par emocijām?
Melni briļļu ietvari, man likās tik mīļi, tu piedāvājies tādus nēsāt, jo man tādi ir.
Sirds sāp. Nopietni. Dodiet man validolu. Dodiem boldrejāņus, vai kā viņus tur raksta. Dzeršu vīgriežu tēju. Dzenos pēc izmisuma.
Klausos kā klavieres spēlē. Saules un putekļu gaismā. klusi, nosvīdušu plaukstu, tu skar mūziku, redzi mūziku un stāsti man... Nevajag.
pieskaries pie pleca un aizej. Aizej, jo es lieku tev iet. jo biļete jau nopirkta. beidz, cik daudz ararēles. Maita uz rinķi iet. Maita.
Var jau arī klusāk. Bet tā nav vieglāk. Tad man jābūt citai. savādākai. ... Man nevajag tavu augumu. Tikai uzmanību. Klātbūtni. No attāluma.
tagad man nav ko elpot. tas viss mani beidz nost. Un es zinu, ka tā jau ir bijis. tikai nu tas ir ten, reiz bija uz papīra. Folijā tvaicēta vista. man riebjas, jo es zinu ar ko tas beidzas. Šīs ir beigas. Parasti garas. Četru mēnešu izstieptas. Un argumenti - katru dienu citi. saskaņo ar mani, kad man iet. ļauj man iet. es tieršām nezinu. Bet, kas saista, kas saist, ja pāri nekas nepaliek. pasaka apnīk, tās sajūtas nav ilkstošas.
Kokus nezāģē, man patīk kā saule viņos spīd. mums bija savs koks. tālu tas bija. Nesen. Kad man likās, ka es spēju. es spēju. ilgi. es neizvēlos scenāriju. es meloju, es izvēlos viņu. Man vajag skaisti, intrigu, asaras. bet paliek vienīgi tukšums. man riebjas. Man sāp un nav ibumetīna. tas fiziskais ir tik ļoti saistīts ar to visu. Pārtika.
Ej pa sarkano gaismu, es nevarēju, man nāca smiekli, es pierodu.... redzēšu tevi vēl pāris gadus, un es zinu, ka tas pāries. Pāries vrb nākošnedēl. Tu es spēle. Kā vienmēr. ne vienmēr, šī ir tikai otrā reize.
Es esmu bezjūtīga. man žēl, man ļoti žēl. Šodien ar viņu (sieviešu dzimtas pārstāvi) dzēru te'ju, viņa uz vecuma paliek skaista. viņa mani saprata. nenosoda. Es gribētu būt tik pat gudra. tikai es zinu ko tas prasa. no cilvēka. kam ir jāiziet caur, lai spētu pats sev piedot.
Es neesmu nekāda daneāla stīla.
Tik daudz tavu lietu ir tavas. un man reibst galva. es eju sviestā. Es nevaldu pār sevi. man sāp sirds un ir milzīga apetīte. Un man ir... patiesībā man nekā nav. pilnīgi nekā. un no rakstīšanas nepaliek vieglāk, tas ir tikai laiks, ko es veltu sev.
Nē, es tiešām brīnos, cik gan grūti ir tā, nejust neko.
Varētu būt laimīga par to kas ir, bet nē, jātēlo jau ir tik tālu, kamēr pati sevi iznieko. Agdievs!!! Es esmu nogurusi pati no sevis. Man riebjas.
klavieres ir labas, bet šoreiz tās nenomierina.
Mana aiziešana ir lēkmjveida. Parasti ziemās. Man tiešām nav ko elpot. es gribu to sasodīto vīgriežu tēju. novelc savu balto kreklu un kliedz uz mani. lai es just . lai es justu kaut ko, vismaz kaut ko. bet es nejūtu. tas dzen izmisumā, mans organisms cieš. tas ir stresā, jo dvēsele atsakās just un izsvērt. Mani kaitina, patiešām
Iedodiet man privāto telpu. kaut es vairs nevaru bez cilvēkiem. Ja nedzirdu, ka man kāds līdzās elpo, tad nespēju iemikt.
uz tava sarkankoka ādas.
Mani nesaista.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru